Ģenerālis Pēteris Radziņš

 

 

            Viens no ievērojamākajiem un talantīgākajiem latviešu virsniekiem un militārās zinātnes teorētiķiem, kuram bija ievērojama nozīme arī cīņās par Latvijas neatkarību, bija 1880. gadā Lugažu pagasta Jaunvīndedzēs dzimušais Pēteris Radziņš.

            Pēc pirmās izglītības iegūšanas Lugažu draudzes skolā, Valkas pilsētas skolā un Nelsona reālskolā, Radziņš 1898. gadā uzsāka savu militāro karjeru, iestājoties Krievijas impērijas armijā brīvprātīgi. Pēc dienesta Lietuvas teritorijā dislocētajā 112. Urālu kājnieku pulkā, 1899. gadā Radziņš iestājas Viļņas junkurskolā, absolvējot to 1901. gadā podporučika pakāpē. Pēc neilga dienesta 113. kājnieku pulkā un virsnieka pakāpes iegūšanas, turpina dienestu Ostrovas pilsētā Polijā. Ņem dalību Krievijas-Japānas karā no 1905. gada, komandējot rotu 10. Sibīrijas strēlnieku pulka sastāvā. 1905. gada septembrī ieguvis poručika pakāpi. Pēc atgriešanās no kara 1907. gadā uzsācis studijas Krievijas Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā, pēc kuras absolvēšanas 1910. gadā (ar izcilību) bija sasniedzis jau kapteiņa pakāpi.

            Pēc divu gadu dienesta Krievijas impērijas armija 38. divīzijas štābā, 1914. gadā sākoties Pirmajam pasaules karam, Pēteris Radziņš no 1915. gada iesaistījās karadarbībā – Polijas teritorijā.  No 1915. gada maija dienējis Novogeorgijevskas cietokšņa štābā (pēc tā aplenkšanas izbēdzis ar lidmašīnu), no augusta – Krievijas Rietumu frontes virspavēlnieka štābā, no oktobra bijis 8. Sibīrijas divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs, mēnesi vēlāk saņemot arī paaugstinājumu apakšpulkveža pakāpē. No 1916. gada februāra Radziņš bija 61. divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs, 1917. gada jūlijā sasniedzis pulkveža pakāpi.

            Pēc Krievijas armijas pakāpeniskā sabrukuma un lielinieku apvērsuma 1917. gada nogalē, Radziņš 1918. gada februārī izformēja sevis komandētās karaspēka daļas un iesaistījies Ukrainas hetmaņa armijas dienestā, pildot Ģenerālštāba Organizācijas un apmācības daļas priekšnieka pienākumus. No decembra – Ukrainas Tautas Republikas armijas Ģenerālštāba priekšnieka palīgs. Pēc armijas sakāves 1919. gada decembrī devies uz Varšavu un atgriezies Latvijā.

Pulkvedis Pēteris Radziņš. 1919.gada oktobra beigas
 

 

            Dienestu Latvijas armijā Pēteris Radziņš uzsāka pulkveža pakāpē Bermontiādes laikā – 1919. gada 27. oktobrī, ieņemot Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka amatu. Radziņa vadībā un pēc viņa izstrādātiem kaujas plāniem ne tikai sakāva naidīgo Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju, bet arī ciešā sadarbībā ar Polijas armiju atbrīvoja Latgali no Sarkanās armijas. 1920. gada februārī paaugstināts par Latvijas armijas ģenerāli.

 
Pēteris Radziņš, Kārlis Ulmanis un Jānis Balodis Esplanādē. 1920. gads
 

 

            Pēc atvaļināšanās no armijas 1920. gada oktobrī, Radziņš strādājis par pasniedzēju Kara skolā, Virsnieku kursos un Aviācijas skolā, aktīvi publicējot dažādiem militāriem jautājumiem veltītus rakstus un izdevumus. Vienlaikus bijis arī Lāčplēša Kara ordeņa domes loceklis. No 1924. gada līdz 1928. gadam pildījis armijas komandiera pienākumus, aktīvi mēģinot modernizēt Latvijas armijas tehnisko bāzi, pielāgojot to modernā kara vajadzībām. Pēc atkārtotas atvaļināšanās bijis Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieks.

 
Virsnieku kursu klausītāji. 1925.-1926.gads. 1. rindā 5. no labās – Pēteris Radziņš

 

Valsts prezidents J. Čakste pieņem parādi. Aiz prezidenta ģen. Bangerskis, armijas štāba priekšnieks ģen. P. Radziņš

 

 

 
Latvijas armijas 5. Cēsu kājnieku pulka 10 gadasvētkos. 5. no kreisās – Pēteris Radziņš
 

 

            Pētera Radziņa dzīve pārtrūka 1930. gada 8. oktobrī Rīgā, noslēdzot panākumiem bagātu dzīvi. Cēsu Avīze, pieminot aizgājušo ģenerāli, 1930. gada 18. oktobrī rakstīja: “Ar viņa nāvi latvju tauta zaudējusi vienu no saviem izcilākajiem karavadoņiem, kuram viņa paliks mūžīgi pateicību parādā. Uz Radziņa pleciem Latvijas neatkarības cīņu laikā gūlās smagi pienākumi. Ja šie karavīra pleci toreiz pagurtu, - kas zin, varbūt tad nebūtu arī brīvas, neatkarīgas Latvijas.” Tas atspoguļojās arī Radziņam piešķirtajos Latvijas un ārvalstu apbalvojumos, kuru starpā bija Lāčplēša Kara ordenis (2. un 3. šķira), Triju Zvaigžņu ordenis (1. šķira), Krievijas Sv. Jura ordenis (4. šķira), Sv. Staņislava ordenis (2. un 3. sķira), Somijas Baltās rozes ordenis (1. šķira) un citi - Igaunijas, Polijas, Zviedrijas, Francijas apbalvojumi.

 

Virsnieku augstāko kursu klausītāji, pasniedzēji un vadība. Rīga, 1929.-1930.gads. 1.rindā 4.no kreisās – kursu priekšnieks ģenerālis Pēteris Radziņš
Teksta un foto avots: Latvijas Kara muzejs